english

Jaunumi

Daina Kājiņa: Rindā pēc bērna

7. augusts 2015
 
Daina Kājiņa: Rindā pēc bērna

Pirms pārdesmit gadiem rinda pēc pārtikas produktiem, jo īpaši tā saucamās deficīta preces, bija pierasta, varētu pat teikt – pati par sevi saprotama lieta. Mūsdienās izbrīnu un neizpratni neizsauc arī rinda pēc kaut kā, kas stāv ārpus pirmās un arī otrās nepieciešamības lietām, piemēram, pēc biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādi, Gagarina kausa izcīņu hokejā ar Rīgas "Dinamo" piedalīšanos vai ārvalstu topzvaigznes koncertu. Bet rinda uz bērnudārzu? Vai to var salīdzināt ar rindu pēc desas vai hokeja spēles?

Rit 21. gadsimta otrā desmitgade, pasaulē savu uzvaras gājienu turpina demokrātija, cilvēktiesības un modernās tehnoloģijas, tomēr Latvijā joprojām ir jomas, kuras, šķiet, tikai nesen pametuši dinozauri. Piemēram, pirmsskolas izglītības pieejamība un vienlīdzīgu tiesību nodrošināšana visiem bērniem, kas sasnieguši pusotra gada vecumu, un viņu vecākiem.

Vispārējās izglītības likums paredz, ka vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma. Savukārt Izglītības likums nosaka, ka gadījumā, ja pašvaldība bērnam (kurš sasniedzis pusotra gada vecumu un kura dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā teritorijā) nenodrošina vietu pašvaldības izglītības iestādes īstenotā pirmsskolas izglītības programmā un bērns apgūst pirmsskolas izglītību privātā pirmskolā, pašvaldībai jāsedz privātā pakalpojuma sniedzēja izmaksas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tiktāl ar likumdošanu šajā jomā viss ir kārtībā, un šķiet, ka nevajadzētu būt nekādām problēmām ar šo noteikumu īstenošanu dzīvē. Tomēr realitāte ir daudz skaudrāka par Ansīša un Grietiņas atskārsmi pie piparkūku namiņa.

Šobrīd pirmais, svarīgākais un steidzamākais darbs pēc bērna nākšanas pasaulē ir viņa reģistrēšana rindā uz bērnudārzu, jo bez tās gan pašvaldības pirmsskola, gan privātais dārziņš pusotru gadu sasniegušajam mazajam pilsonim un viņa vecākiem būs slēgti. Būt rindā ir galvenais priekšnoteikums bērnudārza pieejamībai. Mērķis, kāpēc tika radīta rindas sistēma, bija un joprojām ir skaists un pareizs – mazināt korupcijas risku un nodrošināt vienlīdzību. Tomēr pašreizējā izpildījumā tas sevi neattaisno divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bērnu skaits rindā neatspoguļo objektīvo realitāti un nav rādītājs tam, cik vietu pašvaldības bērnudārzos vēl nepieciešams, jo kopējos aprēķinos tiek iekļauti arī tie bērni, kas apmeklē privāto pirmsskolas iestādi vai izmanto aukles pakalpojumus. Tas nozīmē, ka rindā ir gan tie bērni, kuriem objektīvi nepieciešama vieta pašvaldības bērnudārzā, gan arī tie, kas jau apmeklē privāto pirmsskolu vai pavada dienas aukles uzraudzībā. Šīs rindas visas versijas – gan reģistrētajiem un bērnudārzu apmeklējošajiem bērniem, gan reģistrētajiem un izmisīgi uz vietu dārziņā gaidošajiem bērniem – ir pieejama pašvaldības atbildīgajām amatpersonām. Tādēļ vecākiem, sabiedrībai un mums visiem ir faktiski neiespējami noteikt, kad rindas īpašnieks, citiem vārdiem, Rīgas dome, saka "rinda" un ar to domā visus tajā brīvprātīgi un piespiedu kārtā reģistrētos bērnus un kad tā saka "rinda" un domā tikai tos mazos rīdziniekus, kuriem objektīvi, ātri un tūlīt nepieciešams pirmsskolas izglītības pakalpojums. Savukārt tur, kur nav faktu, tur paveras neierobežotas manipulēšanas iespējas ar vārdiem, frāzēm un apzīmējumiem.

 

Sīkāk lasiet: http://satori.lv/raksts/9728/Rinda_pec_berna